Hlorpromazīns

Hlorpromazīns ir vājš tipiskais antipsihotiskais jeb neiroleptiskais līdzeklis. To lieto pie akūtas un hroniskas šizofrēnijas, bipolārajiem traucējumiem (mānijas fāzē), citkārt arī pie spēcīgām žagām un vemšanas. Tas bloķē dofamīna, serotonīna, H1, alfa 1. un 2., kā arī muskarīna 1. un 2. tipa receptorus. Biežākās blaknes ir ekstrapiramidālie simptomi, miegainība, atmiņas traucējumi, zems asinsspiediens. Hlorpromazīns pastiprina alkohola, benzodiazepīnu, antihistamīnu un citu neiroleptisko līdzekļu darbību.

Atklāšanas vēsture

Hlorpromazīna atklāšana 20. gadsimta 50. gadu sākumā tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem pagriezieniem medicīnas vēsturē, kas aizsāka mūsdienu psihofarmakoloģijas ēru. Tā ļāva pāriet no invazīvām un bieži neefektīvām psihiatriskās ārstēšanas metodēm (piemēram, insulīna šoka terapijas vai lobotomijas) uz medikamentozu terapiju.

Priekšvēsture un sintēze

Hlorpromazīna izcelsme meklējama krāsvielu industrijā un antihistamīna līdzekļu pētniecībā. 19. gadsimta beigās tika sintezēts metilēnzilais, kas kļuva par pamatu fenotiazīnu grupas pētniecībai. 1940. gados franču farmācijas uzņēmuma Rhône-Poulenc ķīmiķi meklēja jaunus antihistamīna līdzekļus ķirurģijas vajadzībām. 1950. gada 11. decembrī ķīmiķis Pols Šarpentjē (Paul Charpentier) sintezēja savienojumu RP 4560, ko vēlāk nosauca par hlorpromazīnu.

Anrī Laborī un "lītiskais kokteilis"

Izšķirošo lomu vielas pielietojumā spēlēja franču militārais ķirurgs un fiziologs Anrī Laborī (Henri Laborit). Viņš pētīja ķirurģisko šoku un uzskatīja, ka organisma pārmērīgā autonomās nervu sistēmas reakcija uz traumu ir kaitīga. Laborī meklēja vielas, kas spētu "atvienot" pacienta nervu sistēmu no operācijas stresa.

Eksperimentējot ar RP 4560, Laborī novēroja, ka šis savienojums nevis vienkārši iemidzina, bet izraisa specifisku stāvokli — "atraisītu vienaldzību" (désintérêt euthymique). Pacienti saglabāja apziņu, taču kļuva mierīgi un emocionāli neaizskarami. Viņš iekļāva hlorpromazīnu savā "lītiskajā kokteilī", lai izraisītu tā saukto "mākslīgo ziemas miegu". Laborī pirmais saskatīja šīs vielas potenciālu psihiatrijā un aicināja kolēģus veikt klīniskos izmēģinājumus.

Revolūcija psihiatrijā

1952. gada sākumā psihiatri Žans Delē (Jean Delay) un Pjērs Denikers (Pierre Deniker) Svētās Annas slimnīcā Parīzē uzsāka klīniskos pētījumus, lietojot hlorpromazīnu kā monoterapiju. Viņu pirmais pacients bija 57 gadus vecs vīrietis ar smagu māniju, kurš pēc 20 dienu terapijas kursa kļuva mierīgs un spēja atgriezties sociālajā dzīvē.

Delē un Denikers ieviesa terminu neiroleptiķis (no grieķu: neuron — nervs un lepsis — satvert), lai aprakstītu vielu, kas burtiski "satver nervu sistēmu". Viņu pētījumi pierādīja, ka hlorpromazīns ne tikai nomierina, bet specifiski iedarbojas uz psihožu simptomiem — halucinācijām un murgiem.

Ietekme un sekas

Medikaments tika reģistrēts ar tirdzniecības nosaukumu Largactil (Eiropā) un Thorazine (ASV). Tā ieviešana izraisīja masveida deinstitucionalizācijas procesu — daudzi pacienti visā pasaulē varēja pamest slēgtā tipa psihiatriskās slimnīcas. Zinātniskā līmenī hlorpromazīna izpēte noveda pie dopamīna hipotēzes izvirzīšanas, skaidrojot, ka šizofrēnijas pamatā ir neirotransmiteru disbalanss. Par šo atklājumu Anrī Laborī 1957. gadā saņēma Alberta Laskera balvu medicīnā.