Pāriet uz saturu

Drusķininki

Vikipēdijas lapa
Drusķininki
pilsēta
Druskininki
Karogs: Drusķininki
Karogs
Ģerbonis: Drusķininki
Ģerbonis
Drusķininki (Lietuva)
Drusķininki
Drusķininki
Drusķininki (Drusķininku pašvaldība)
Drusķininki
Drusķininki
Koordinātas: 54°00′48″N 23°59′06″E / 54.01333°N 23.98500°E / 54.01333; 23.98500Koordinātas: 54°00′48″N 23°59′06″E / 54.01333°N 23.98500°E / 54.01333; 23.98500
Valsts Karogs: Lietuva Lietuva
Pašvaldība Drusķininku pašvaldība
Pilsētas tiesības 1893
Platība
 • Kopējā 24 km2
Augstums 99 m
Iedzīvotāji (2023)[1]
 • kopā 13 170
 • blīvums 518,4/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Mājaslapa www.druskininkai.lt
Drusķininki Vikikrātuvē

Drusķininki (lietuviešu: Druskininkai) ir kūrortpilsēta Lietuvā pie Nemunas upes, netālu no Lietuvas—Baltkrievijas robežas. Tas ir visu gadu funkcionējošs balneoloģisks, dūņu un klimatisks kūrorts, vecākais (no 1794) un lielākais Lietuvas kūrorts. Drusķininku vecpilsēta pasludināta par pilsētbūves pieminekli.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Drusķininku ciems (Druskiniai no lietuviešu: druska — "sāls") rakstos pirmo reizi minēts 1635. gadā.[2] 1794. gada 20. jūnijā Staņislavs Poņatovskis Drusķininkus pasludināja par dziedniecības vietu. Kūrorta attīstību labvēlīgi ietekmēja 1862. gadā izbūvētā Dzelzceļa līnija Pēterburga—Varšava, jo 19 kilometrus no pilsētas atradās Drusķininku (Поречье) stacija. Drusķininkos bērnību pavadīja, šeit regulāri atgriezdamies, komponists un glaznotājs Mikalojus Konstantins Čurļonis (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis, 1875-1911).

Pēc Pirmā pasaules kara kūrorts atradās Polijā, un to bija iecienījis Juzefs Pilsudskis, 1934. gadā līdz pilsētai uzbūvēja dzelzceļa atzaru. Pēc Polijas kampaņas Otrā pasaules kara sākumā kūrortu iekļāva Baltkrievijas PSR, bet 1939. gada oktobrī PSRS to atdeva Lietuvai. 2007. gada sākumā pilsētā atvēra lielu akvaparku, bet 2011. gadā — 460 m garas distances iekštelpu mākslīgo slēpošanas kalnu. Pie pilsētas atrodas arī Grūtas parks, kurā eksponēti PSRS laika pieminekļi.

Drusķininki ir tēlnieka Žaka Lipšica (Jacques Lipchitz, 1891-1973) dzimtā pilsēta.

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Drusķininku kūrorts atrodas 95,14 m virs jūras līmeņa, labajā Nemunas upes krastā. Augstākā pilsētas vieta — Veselības (K. Dineikas) parks (105 m virs jūras līmeņa), zemākā — Nemunas krasts pie Fizioterapijas dziedniecības iestādes.

Nemunā ieplūst Ratnīča (Ratnīčele), kura no dienvidiem uz ziemeļiem 2 km tek caur kūrorta austrumdaļai. Pilsētas dienvidu daļā atrodas Druskoņa ezers, Vijūnēļa dīķis un Meiteņu acu (Mergelių akių) ezeriņš. Kūrorta austrumdaļā — „Saules taka“, dīķis ar kaskādes vannām.

Klimats un daba

[labot | labot pirmkodu]

Drusķininku klimats izceļas ar labvēlīgiem klimata terapijas un rekreācijas apstākļiem. Dominē paugurains, gravains reljefs, daudz vidēju un mazu ezeru. Vidējā maksimālā gaisa temperatūra vasarā (jūnijā, jūlijā un augustā) — augstāka par 22 °C. Vidējā gada nokrišņu summa ir 661 mm. Vēja ātrums kūrortā jūlija-augusta mēnešos ir 2,4—2,6 m/s. Dominē dienvidrietumu, rietumu un ziemeļrietumu, bet ziemā pūš dienvidaustrumu, austrumu un dienvidrietumu vēji.

Lai gan Drusķininku meži tālu no jūras, tajos atrodas kāpas. Tikai šeit tās nav līdzīgas jūrmalas kāpām — tās ir kontinentālās kāpas. Tās ir apaugušas priedainēm. Kūrorta tips ir balneoloģisks, dūņu, klimatisks. Drusķininkus ielenc skaistas, tīras Dzūkijas priedaines un ezeri. Uz vienu pilsētas iedzīvotāju ir 2,1 ha meža.

Apskates vietas

[labot | labot pirmkodu]

Pilsētā atrodas divas katoļu baznīcas — Drusķininku (no 1931) un Ratnīčas (no 1910), pareizticīgo baznīca, pilsētas kapsēta, kā arī daudz atpūtas centru, viesnīcas, ģimnāzija un divas vidusskolas, divi bērnudārzi, Drusķininku centrālā slimnīca (Balaines mežā), poliklīnika.

Attēlu galerija

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Pilsētu iedzīvotāju skaits gada sākumā; pārbaudes datums: 12 februāris 2023.
  2. ↑ Aleksandras Vanagas. Lietuvos miestų vardai (antrasis leidimas). Vilniusː Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2004. — psl. 60–62

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]